Ko, mīļā, ieraudzījām - atceries droši! Rīts bija vasarīgi jauks. Te pēkšņi acu priekšā maita atbaidoša, kur sākās oļiem klātais lauks, - Kā palaistuvei viņai kājas gaisā bija, bez KAUNA gaismā atklājās tās uzblīdušais vēders, kuru piepildija līdz malām gāzes indīgās.
Pār puvekli jau saule iegailējās kairi, lai kārtīgi tas apceptos, lai Dabas māte gūtu simtkārtīgi vairāk, kā dzīvā miesā bija apvienots. Uz milzu rumpi nolūkojās debess tāle, kā puķei līdzīgi tas plaukst. Bij tāda smirdoņa, ka nokrist zālē Jūs, mīļā, grasījāties jau.
No vēdera, kam apkārt mušas sīcot sējās, jau parādījās tumšs un rāms pulks tārpu, tecēdams kā šķidrums sabiezējis pa gaļas skrandām ļumdošām. Tas viss te noplaka, te cālās tā kā vilnis, te tālāk plūda kūsājot. Kā likās, maita šī, ar vāru dvašu pilna, vēl zēla, sevi vairojot. Un tādu mūziku tā apkārt izplatīja kā ūdens tecēdams vai vējš, vai graudi, kurus vētot vienmērigi sijā un smalkas čābas sānis mēž.
Viss vērtās, izplūda, par sapņiem kļuva veidi - kā lēni dzisis uzmetums uz veca audekla, ko gleznotājs sāk veidot no savām atmiņām priekš mums.
Aiz klintīm kuce nogaidīja, acis miedzot, kad atkal viņai piederēs tas kumoss, ko jau mirklis būtu sniedzis, ja neiztraucējuši mēs.
- Jūs arī kādu dienu būsit tikpat baisa - tāds pūžņu perēklis kā šis,
jūs mana acu zvaigzne,
mana saule skaistā,
mans alku tēls un eņģelis.
Jā, tāda gan, ak, mana KARALIENE, jūs aiziesiet jau varbūt rīt par pīšļiem kļūt zem zālāja un puķēm viena, kad sakraments būs izpildīts.
Ak, mana SKAISTULE! Tad sakiet tārpu ciltij, kas krimtīs jūs vēl noskūpstot, ka mīlas veidolu un dievišķību silti sirds mana sevī glabāt prot.
[ Š. Bodlērs ]
Eric B.& Rakim muzikas iedvesmota...
